Meklē sevi kāpostā

 

Iedomājies, ka Tu esi kāposts. Kā kāposts Tu meklē sevi. Apzinoties sevi, Tu sāc saprast, kas Tu neesi un kas Tu esi. Tad Tu sāc pamazām lobīt no sevis nost pa vienai kāpostlapai. Uzzini un atmet. Uzzini, kas ir prāts un atmet šo kāpostlapu, jo tas Tu neesi. Tu to izmanto tikai kā instrumentu, ar ko darboties šajā dzīvē. Uzzini, kas ir emocijas, bet izrādās, arī tās Tu neesi. Kāpostlapa, kas bija Tavi visi izdarītie un paveiktie darbi, arī Tu neesi. Tavs sapelnītais kapitāls un nopirktie īpašumi un lietas, neesi Tu. Kāpostlapas – Tavi bērni, Tava dzimta, Tavs partneris, Tavi vecāki, nav gluži Tavi – Tev tie nepieder un Tu arī neesi viņi.

Tavs ego, Tava nodzīvotā dzīve, Tavi sasniegumi, Tava dzīves misija, Tava karma, labie un sliktie darbi – tas nekas nav, jo kā kāpostlapa noplēšas nost un atstāj kāpostu. Visu, ko Tev ar atņemt, nepieder Tev.

Tur vēl palicis Tu, kas saka, „es esmu tas, kas ar mani ir noticis, es esmu mans ķermenis”, bet tās izrādījās pēdējās kāpostlapas...un kas tur palika? Tas, kas palika, tas esi Tu. Nekas. Viss un nekas.

Ceļš pie sevis, nav ceļš, bet lēciens caur adatas caurumu. Caur adatas caurumu Tu vari iziet, kad esi nometis visu lieko nost, to, kas Tu neesi.

Ja Tu domā, ka esi ceļā pie sevis. Tad paskaties, vai ceļš jau nav ieildzis. Pārstāj rakt un meklēt. Atmet visu nost kā kāpostlapas. Esi tas tukšums un tad arī Tu esi viss un nekas vienlaicīgi. Tad Tu sāc radīt dzīvi.