Darba attiecības. 
Vienādo partneru attiecības. Par draudzīgām tās nevar nosaukt, drīzāk par lietišķām. Partneri, viens otram droši var teikt visu, kas ienāk prātā, šķēršļi nepastāv.
Šajās attiecībās partneriem vienmēr ir drošības sajūta: katrs jūt, ka otrs partneris viņu neapdraud. Tas ļoti piesaista, īpaši, ja cilvēks dzīvo nelabvēlīgā vidē.
Šajās attiecībās ļoti ievērojama loma ir cilvēkam – tam, ko cilvēks vēlas pārstāvēt sociumā. Reizēm tas ir kā aklo vistiņu spēlē: sarunās apzināti mijas spiediens un atslābums. Šādās sarunās, vienam vienmēr ir priekšrocība, attiecībā pret otru. Viss ir atkarīgs no tā par kādu tēmu ir saruna. Iespējama sadarbība darījumu kārtošanā. Sadarbība ir efektīva tikai saskanīgiem apakštipiem, nesaskanīgiem, vārdiskā saskaņa var pārvērties spiedienā, uz tādām rakstura īpašībām, kuras cilvēks nevēlas sevī attīstīt. Spiedienu vienmēr izdara spēcīgākās funkcijas partneris un tas tiek uztverts, kā zibens, skaidrās debesīs. Tādas nesaskaņas ir reti. Parasti partneri cenšas viens otram palīdzēt. Lūgums palīdzēt, tiek uztverts pareizi. Sniegtā palīdzība, izrādās nepietiekama.
Tomēr darbu dalīšanā ir līdzīgas problēmas, kā vienādo attiecībās. Abi uzņemas līdzīgus darbus.
Rezumējot iepriekš teikto var secināt, ka tās ir vidēja komforta attiecības. Cilvēkam nekas nav ne pret, ne par partneri. Rodas saprātīgā minimuma sajūta, kurā atspoguļojas prieks, par attiecībām ar sev līdzīgu un interesantu partneri.

Gulenko V.V., Molodcevs A.V. – Ievads socionikā.