Radniecīgo attiecības. 
Tās ir kā attālu radinieku attiecības, kurās runā par formāli vajadzīgām lietām, ievērojot pieklājību un viesmīlību, īpaši neiedziļinoties attiecību niansēs. Laika gaitā tādas sarunas apnīk, jo rodas iespaids, ka cilvēks sāk risināt problēmas, ne tā kā vajag, ne tādā secībā kā vajag un nevēlas uzklausīt tavu viedokli. Tāpēc, partneri, bieži tiecas pēc tādas kā vidējās līnijas, kompromisa.
Sabiedrībā, šīs attiecības ievērojami uzlabojas, jo saskarsmē ar citiem cilvēkiem, partnera uzvedība ir ļoti patīkama. Šajās attiecībās ‘’radinieki’’ var viens no otra mācīties. Cerība uz apmācību ir, jo šajā gadījumā runa ir par runas – uzvedības funkcijas attīstību, katram no viņiem. Viens var mācīties nosvērtību, otrs, tieši pretēji, lielāku aktivitāti. „Radniecīgie’’ var lūgt viens otram padomu. Bet pēc tam padomdevējs, pats sāk izmantot saņemto informāciju, savu mērķu sasniegšanai. Rezultātā, tas, kurš ir vērsies pēc padoma, paliek ne ar ko, it kā malā.
Uz vienu un to pašu notikumu, partneri raugās no dažādiem skatu punktiem: tas ir izdevīgi otram, bet nes zaudējumus viņam. Tāpēc partneri, viens otru uzskata par egoistiem, bet pretenzijas par to neizsaka. Ģimenē, šis attiecības ir grūtas, jo rada neuzticību vienam pret otru un nerada personības pilnvērtības sajūtu. Nav sapratnes, izvēloties metodes, viena un tā paša darba veikšanai. Viņu attīstītākās uzvedības funkcijas ir pretējas.
Kamēr partneri ir vienādās pozīcijās, viņi neaizvaino viens otru, bet, ja viens ir priekšnieks otram, vai arī citā nevienlīdzīgā pozīcijā, rodas domstarpības un konflikti, īpaši nesaskanīgiem apakštipiem.

Gulenko V.V., Molodcovs A.V. – Ievads socionikā.